Pils spoks

Kā jeb­ku­ra pils, arī šī nav bez sa­va pa­stā­vī­gā ie­mīt­nie­ka – spo­ka. Ļau­dis zi­not stās­tīt, ka te reiz vie­nā tel­pā nak­šņo­ju­šas mei­te­nes, bet bla­kus is­ta­bā iz­vie­to­ti ka­reiv­ji. Pui­ši va­ka­rā no­lē­mu­ši pie vi­ņām pa­cie­mo­ties, bet tām vi­ņi nav gā­ju­ši pie sirds, tā­pēc sū­tī­ti pro­jām. Viens no zal­dā­tiem sa­nik­no­jies par šā­du ne­vies­mī­lī­bu, aiz­gā­jis pēc šau­ja­mā un drau­dē­jis ie­viest kār­tī­bu. Ta­ču, pār sliek­sni kāp­dams, pa­klu­pis, plin­te iz­šā­vu­si un no­piet­ni sa­vai­no­ju­si vi­ņu. Glābt pui­si nav iz­de­vies, un te­pat pi­lī viņš no­mi­ris. No tā lai­ka ne­lai­mī­gais ka­ra­vīrs jo­pro­jām mi­ti­no­ties ša­jā vie­tā, ik pa lai­kam nak­tī uz­spē­lē­dams kla­vie­res un jo īpa­ši bie­dē­dams mei­te­nes – gal­ve­nās vai­ni­nie­ces vi­ņa nā­vē. 

Ka­reiv­ja klāt­būt­ni ap­stip­ri­nā­jis arī ASV pro­fe­sors, kurš sa­vā zem­ē ir sla­vens spo­ku med­nieks, pa­smai­da V. Vil­ciņš. Viņš an­tro­po­lo­ģi­jas stu­den­tiem rā­dī­jis, kā tas no­tiek. Pag­rab­tel­pās iz­vie­to­jis apa­ra­tū­ru, ar ku­ras pa­lī­dzī­bu var sa­zi­nā­ties ar tās pa­sau­les ie­mīt­nie­kiem. Pulk­sten 12 nak­tī šis spoks arī ie­ra­dies, pa­zi­ņo­jis, ka ir ka­rei­vis un dzī­vo­jot ša­jā pi­lī. Šo­va­sar te at­pū­tu­sies arī kā­da sie­vie­šu kom­pā­ni­ja, un vie­na kun­dze pār­vald­nie­kam vai­cā­ju­si, kurš gan pus­nak­tī spē­lē­jis kla­vie­res. Ne­viens nav at­zi­nies, ka bū­tu tas skaņ­ra­dis. Tad nu at­lie­kot lai­kam ska­tī­ties ne­re­dza­mā ie­mīt­nie­ka vir­zie­nā.

Fotogrāfijas autore: Aiga Ozoliņa, http://aigaozo.com/

© Visas tiesības aizsargātas

do not click here