Zvārtavas muižas izveidošanās

Pēc Ziemeļu kara, kad visa Vidzeme pārgāja Krievijas īpašumā, Gaujienas muižas juridiskais stāvoklis nemainījās – tā palika kroņa muiža. Taču kronis pats apsaimniekoja tikai nelielu daļu savu īpašumu, bet lielāko daļu izrentēja. Līdzīgi tika apsaimniekota arī Gaujienas pilsmuiža. Tā 1725. gada 1.jūnijā Rīgā kronis noslēdza ar majoru Johanu fon Vulfu līgumu par Gaujienas pilsmuižas iznomāšanu uz 12 gadiem – no 1725.g. 24. jūnija līdz 1737.g. 24. jūnijam. Pēc 1737. gada Gaujienas pilsmuižu nomāja kāds kapteinis fon Albedils. (Iepriekš un turpmāk tekstā ir vārds Gaujiena, bet vācu baroni to sauca pēc senā nosaukuma par Adseli). Vācu muižnieku – nomnieku laikā un pēc viņiem, kad pilsmuiža nonāca muižnieku privātīpašnieku rokās, Krievijas cara administrācija ļāva saglabāties kopš zviedru laikiem ierastai kārtībai un vācu muižniecības privilēģijām. Kungi kā bija, tā palika vācu muižnieki ar neierobežotu varu pār zemniekiem. Par zemes nomu zemnieki pildīja klaušas un deva nodevas muižai; valdībai viņi maksāja nodokļus. Kā gaitnieki zemnieki nespēja kārtīgi strādāt mājās un pieražot labību visām nodevām un savām vajadzībām. Izmisumā viņi reizēm iegriezās krogā, lai ar alu un degvīnu remdētu savas bēdas.

Zemnieku un kalpu nežēlīgi verdzinātāji bija arī baroni Delvigi, Rautenfeldi un Vulfi, kuri saimniekoja Adseles – Gaujienas pilsmuižā no 1745. līdz 1918. gadam.

Zvārtavas muiža cēlusies no Adzeles-Gaujienas pils apgabalā piešķirtajiem lēņiem ap 1443. gadu. 1465. gadā Zvārtava tiek piešķirta lēnī Hansam Švarchofam – no tā arī cēlies vāciskais nosaukums Adsel – Schwarzhof. 1517. gadā lēnis piešķirts Jirgenam Švarchofam. Viņa dzimta te saimniekojusi līdz 1629. gadam. Šai laikā joprojām Gaujienas pilsnovads līdz 18.gs. vidum bija kroņa–valsts īpašums. Apmēram simts gadu pilsnovadu izlēņoja Aksela Banera dzimta. 1745. gadā Gaujienas pilsnovadu dāvināšanas ceļā privātīpašumā saņēmis barons Delvigs. 

1781. gadā Zvārtavas muiža atdalīta no Gaujienas pilsnovada, un 1825. gadā to nopirka barons fon Ceikels. Barona ģimenē bija viens bērns – meita Luīze, kurai pūrā nāca toreiz par Švarchofu sauktā muiža. Pēc Luīzes kāzām nolēma veco, vienstāvīgo pili, kura bija sliktā stāvoklī, nojaukt un uz tās pamatiem uzbūvēt jaunu, atbilstošu tā laika prasībām. Jauno pili pabeidza celt 1881. gadā, un tā pilnībā saglabājusi toreizējo izskatu. Zvārtavas pils ir gandrīz vienīgais neogotikas interjera paraugs Latvijas muižās. Pils galvenajā ieejā uz sliekšņa akmenī iemūžināti latīņu vārdi “Hic habitat Felicitas, Nihil mali intret” (Te mājo laimība, nekas ļauns neienāk).

Muižas komplekss veidojies 18.gs.b.-19. gs.sāk. No senākās apbūves palikušas klasicisma stilā celtās, vēlāk neogotikas modernizētās saimniecības ēkas, staļļi, dārznieka māja. Pils ir tikai viena no muižas apbūves ansambļa sastāvdaļām. Parādes pagalma vienā malā atrodas 19.gs. pirmajā pusē celta klēts un tajā pašā laikā būvēts stallis un magazīna – noliktava. Pils parka pakājē pie ezera bija speciāli uzcelta peldmāja ar veļas mazgātuvi un netālu arī putnu māja. Citas saimniecības ēkas tika izveidotas tālāk nost no parādes teritorijas – kučiera māja, siltumnīca ar dārznieka māju, pirts, ugunsdzēsēju māja, vistālāk atradusies lopu kūts un krogs, kuru pēdējais barons pārkārtojis par pansionātu (toreiz to sauca par nabagu māju). Pansionātā dzīvojuši veci, darba nespējīgi muižas kalpi.

Vējdzirnavas būvētas 1803. g. kā muižas kompleksa sastāvadļa. Holandiešu tipa dzirnavas. Mūra korpuss ar sarkano ķieģeļu logailu un durvju ailu apmūrējumu. Saglabājušies iekārtu fragmenti. 

© Visas tiesības aizsargātas

do not click here